Es domāju, ka Rīga ir vējaina pilsēta. Vai Liepāja, kurā, kā dziesma skan, piedzimst vējš. Bet nu - Tbilisi? Tuvumā taču jūras nav un pašā kalna galā jau arī viņa neatrodas! Kas man izskaidros šo mistēriju?
Bet taisnība bija vīriņam, ka lieli vēji te ir bieži. Divu mēnešu laikā, kopš esmu šeit, esmu par to pārliecinājusies pati. Nesen dubļi ir izžuvuši un lido ar lielo vēju, radot īstu tuksneša vētru. Skārds grab un daži gabali lido. Nerunājot par plastmasas pudelēm un izžauto veļu. Kāpņu telpā arī gaudo un griež vannasistabas ventilatorus. Liku savam vīriņam atrast šajā dabas katastrofā sēnes un kādu stundu no viņa ne miņas. Es aizsūtīju īsziņu: vai tu joprojām tās soko meklē? Nav atbildes, zvanu, telefons izslēgts. Pirmā doma - baterija nomirusi (tā viņam parasti gadās...). Bet otrā doma - ja nu kas noticis, mašīnai koks uzgāzies? Un sākas panika, jo miera avots - mobilie sakari - ir jau izsmelts. Nu tiešām, ko senāk cilvēki darīja bez mobilajiem? Vai viņi uztraucās vairāk vai mazāk?
Paldies dievam, vīrs ir jau mājās. Bez sēnēm gan (jo nav sezonas, un ārvalstu šampinjoni nav baigā cieņā, kaut gan ir manīti). Koki tomēr bijuši uz mašīnām jau sagāzušies un izraisījuši satiksmes sastrēgumus.
Bet pa Radio SWH meitenes joprojām izsaka pateicības puišiem, kas viņām no rīta palīdzējušas mašīnas no sniega izrakt. Vispār nedaudz žēl, ka es laižu garām šo gadsimta ziemu. Tomēr man ir smilšu vētras.
Taisāmies šovakar braukt uz Avataru, bet bišku bail pa šito laiku.
No comments:
Post a Comment