Thursday, June 23

N gulampoza

Musu atputas bridis, kamer N klejo pa gultu, mamma lasa zurnalu

Friday, January 28

Can you fall asleep on the kitchen floor?

Since the birth of Nugo I have been struggling with his sleep and I have read everything possible on baby sleep. I agree with one mother who wrote that "sleeping like a baby" is the biggest myth in the world history.

Yesterday I was talking to my doula on baby sleep-training and she gave me the comparison that a baby who falls asleep while nursing and wakes up in his bed feels the same as you if you fell asleep in your bed but would wake up on the kitchen floor. So, I answered, would anybody enjoy to be put on the kitchen floor and told to sleep?

Wednesday, September 29

center of the world

It seems the new center of the world is Tbilisi - so many odd old friends and acquaintances have found their way to visit me here and it does not seem stopping.

Monday, March 15

Dakterīši

Pēdējais laiks ir ticis pavadīts zem medicīnas zīmes un izraisījis nopietnas pārdomas par atbildību, biznesu, veselo saprātu, ticību, neticību, paļaušanos uz "profesionāļiem" vai savu iekšējo intuīciju...

Vispār pie ārstiem Latvijā esmu gājusi maz un nekā slikta man sakāms nav. Iespaids ir izveidojies tikai tāds, ka latviešu ārsti ir ļoti aizņemti un cenšas tevi atrunāt no "liekām" operācijām, t.i. operācijām, kas nav akūti nepieciešamas un ar "uzmanies un pagaidi kādu gadiņu" neko sliktu nevar nodarīt. Varbūt jau zināma taisnība tur ir - labāk pēc iespējas ilgāk saglabāt "dabisko uzbūvi" un katra operācija sevī ietver zināmu riska faktoru. Man ir konkrēti bijušas pārdomas par 2 operācijām - pleca saišu fiksēšanu un mandeļu raušanu. Par zobiem arī ir līdzīgi - mana zobārste Latvijā cenšas saglabāt zobu (t.i. paliekas no zoba) cik ilgi vien iespējams. Vienīgais kronis man šobrīd ir no Maķedonijas un joprojām šaubos, vai tas bija labākais risinājums. Par Zviedriju vispār, kas ir dzirdēts, ir šausmas - tur pie ārsta var tikt vienīgi uz reanimāciju. Telefona māsiņas slimības gadījumā iesaka atpūsties un lietot homeopātiskas bezrecepšu zāles. Cilvēki ir sapratuši, ka jādomā profilaktiski un lielākajā daļā gadījumu jau mēs ar atpūtu un kāju sildīšanu tiekam uz pekām. Bet... ne vienmēr. Un ārstam būtu jābūt tam tiesnesim, kas lemj ar kuru gadījumu viņš ir saskāries. Grūts un atbildīgs darbs. Man jau vispār doktors Hauss jau nedaudz krīt uz nerviem un vairāk neskatos, jo tie viņa "keisi" ir pārāk "kreizī" un normāli cilvēki tāpat nesaprot, par ko ir runa. Un pārējais sižets ap medicīnas tēmu arī ir kļuvis garlaicīgs, jo Hauss ir Hauss... nothing new or special. Bet kāpēc es te par Hausu sāku rakstīt? Diagnostika. Pat nevajag nekādus Hausa dīvainās slimības vēstures, pietiek ar parastajām. Diagnostika ir viena sarežģīta un ļoti atbildīga štelle. Nevar vienu problēmu, saslimšanu, orgānu atdalīt no citiem, no cilvēka organisma kopumā. Ir jāņem vērā tik daudz faktoru un būtu tik labi, ja cilvēki spētu labāk ieklausīties savā organismā un ārsti cilvēkā.

Aizpagājušajā nedēļā manam vīram bija sinusīts vai heimorīts (deguna blakusdobuma sastrutojums). Viss sākās ar zoba sāpēm. Zobam plombe bija izkritusi jau pirms kādiem trim mēnešiem un sliņķis nekādi nebija ticis līdz zobārstam. Nu piespiedu kārtā aizgāja, bet zobārste teica, ka kanāli ir sapildīti labi un tikai "gaļa" samocīta un iekaisusi. To tad piededzināja un ielika pagaidu plombi. Bet viņam pacēlās 38 grādu temperatūra pa nedēļas nogali. Pirmdien zvanīja zobārstei - tā teica, ka tik augsta temperatūra no zoba nevar būt un visi radi uzreiz izlēma, ka tā ir gripa un es ar savu grūtniecību vīram nevaru tuvoties. Tomēr vienu kanālu (no 3) viņa iztīrija un iedeva kaut kādas antibiotikas dzert. Man bija čujs, ka tā nav nekāda gripa un pie vainas tomēr zobs. Aizrakstīju simptomus mammai, kas tos aizkomunicēja mūsu ģimenes zobārstei, kurai pēc mana e-pasta bija skaidrs, ka problēma ir ar deguna blakusdobumu. Piedabūju vīru aiziet pie kāda cita zobārsta uz konsultāciju un beigu galā tā arī bija, ka deguna blakusdobums bija pamatīgi sastrutojis. Fiksi uztaisīja operāciju (šim par pamatīgu šoku), izņēma to strutu cistu, lika atmest tās antibiotikas un sāka špricēt citas. Viss labs, kas labi beidzas. Tomēr vēl nedaudz šaubos, vai tik kardināla rīcība bija nepieciešama un vai ātrākas diagnostikas un pareizo antibiotiku gadījumā nevarētu iztikt bez ķirurģiskas iejaukšanās. Pie tam te liekas parasti ar antibiotikām kopā dzert klaritīnu, kas ir pretalerģijas medikaments. Es tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc. Tad viņam vēl deva dzert kaut kādu dzeltenu tableti, ko sauca par antibiotiku "brālēnu." Un ārsts vēl izrakstīja kaut kādu makteno pretsēnīšu zāli, no kuras instrukcijas pat vīramāte (savādāk zāles ļoti mīlošs radījums) nobijās un teica, lai nedzer. Es gan devu savu autorizāciju dzert, jo tai es vismaz redzēju jēgu - izskatījās, ka antibiotikas bija radījušas pateicīgu vidi sēnīšu izplatībai. Bet tāds nu man dīvains iespaids veidojas par šejienes sistēmu... Ārsti izraksta simts un vienu zāli "katram gadījumam," aptiekas ir ik pēc 20 soļiem (izskatās, ļoti labs bizness...), gandrīz katrs ir pašizglītots ārsts, kas vēl analizē ārsta izrakstīto un pats lemj, ko labāk nedzert un ko vēl varētu dzert. Pie tam izskatās, ka priekšroka vienmēr tiek dota "efektīgākajām" zālēm, tas ir jiftīgākajām. Man liekas smieklīgi milzīgie aizspriedumi pret "mākslīgajiem" vitamīniem, ja viņiem normāli liekas pie mazākajām iesnām pumpēt iekšā tādu ķīmiju. Cik man bija grūti atrast un pārliecināt vīru nopirkt fluora tabletes... hematogenus man tikko atveda draudzene no Latvijas, tāpat Citrosept. Tāda parasta un iedarbīga lieta kā kumelīšu tēja te nav īpašā cieņā. Visi pumpē tikai melno un slavē savas murabas - ļoti sacukurotus ievārījumus. Aveņu muraba pie melnās tējas ir ļoti laba saaukstēšanās zāle un vīģu muraba - pret klepu. Nu varbūt...

Droši vien es pati esmu tāds "pašizglītots" ārsts, kas googlē, kas lācītim vēderā. Pieļauju, ka ar manu vīru (beigās) viss tika izdarīts, kā vajag. Bet pēc vīra saslimu es un dakterīšu pieredze manā gadījumā nostiprināja manas šaubas par dakterīšu kompetenci un vajadzību vienmēr apšaubīt viņu lēmumus un ieteikumus.

Kas tieši bija pie vainas, nezinu. Nedomāju, ka vainīgs vīrs, ja nu vienīgi, kā pārstājām bučoties un tā rezultātā cieta mana imunitāte :) Nedomāju, ka tas arī bija kāds vīruss, kā te visi mīl uzreiz teikt, ja masveidā daudzi cilvēki saķer iesnas un sāpošu kaklu. Es minētu, ka tas ir vienkārši mainīgais marta laiks un vitamīnu trūkums, kāpēc tik daudzi vienlaicīgi saaukstējas. Zinu, ka mans kakls ir vājš un uzņēmīgs pret visādu zarazu. Jau ilgu laiku domāju un konsultējos ar pieredzējušajiem cilvēkiem par labumu no izņemtām mandelēm. Gandrīz visi, kam izrautas, man iesaka to nedarīt. Tā nu pagaidām atlieku un atlieku. Ļoti cerēju grūtniecības laiku izstaigāt bez slimošanas, it kā jau uzmanījos, bet nu pārlieku jau arī nespēju un negribu... Lai nu kā - viss sākās kā man jau pierasts: ar kakla sāpēm. Dzēru tējas ar medu, karstu pienu ar medu, sviestu un nedaudz sodas, sildīju kājas, skaloju kaklu ar sāli, sūkāju mentola končas un vienu dienu atpūtos mājās. Otrā dienā pārgāja nākamajā stadijā ar mazākām kakla sāpēm, nelielu klepu un parādījās puņķi. Temperatūru termometrs neuzrādīja, nejutu arī, ka ir pa dienu, bet pa nakti gan nedaudz pasvīdu. Nejutos tik slikti, lai skrietu pie ārstiem un to arī nedarītu, ja nebūtu stāvoklī. Cerēju, ka būs kā decembrī un pāries pēc vienas, maksimums divām dienām (manuprāt, grūtniecei ir spēcīgāka imunitāte un tās ir muļķības, ko viņi tagad stāsta par pavājinātu imunitāti). Tomēr, kad trešajā dienā nebija ievērojami labāk, izlēmu tomēr aiziet pie dakteriem pārbaudīties.

Vairāk biju uztraukusies par bēbi, jo pirms slimošanas spārdījās tā, ka brīžiem pat pamodināja no miega, bet pēdējās dienas bija ļoti mierīgs. Bet ginekoloģe mani pat nepieņēma un aizsūtīja uzreiz pie terapeites. Es arī baigi neuzprasījos, jo bēbis pie terapeites sēžot sāka ļoti spārdīt man pie ribām augšā. Tā nu izlēmu, ka viņš bija vienkārši pagriezies vertikāli, jo šķērsām sāka palikt mums abiem neērti. Terapeite mani riktīgi izmeklēja un viņai nepatika mans kakls un arī kaut kas tā kā varētu būt saklausāms plaušās (ļoti šaubos, ko viņa tur saklausīja...), uzzināja, ka man draudzene no ārzemēm ciemos atbraukusi, arī saaukstējusies, to iesauca iekšā un izjautāja. Lai arī temperatūras nebija, izlēma sūtīt taisīt H1N1 analīzes. Pie tam izrakstīja, kādas 10 dažādas zāles/procēdūras, ieskaitot kaut kādas antibiotikas, kas ir "nekaitīgas grūtniecēm." Tjipa, nekas īpašs man nav, bet ir risks, ka kaut kas varētu sākties, kas varētu radīt nopietnas komplikācijas. Tomēr arī izlēma mani aizsūtīt pie lora uz "konsultāciju." Lors nebija uz vietas un mēs devāmies meklēt, kur uztaisīt H1N1 analīzes. Es par to smējos ar vīru un terapeite ginekoloģei teica, ka mēs esam "ģetskij sad." Ginekoloģe gan centās mani aizstāvēt. Pārjautāja, vai esmu studējusi medicīnu. Pēc mana "nē" teica, ka tomēr esmu ļoti izglītota un saprātīga meitene.

Beigās atradām to infekciju centru, kur tā kā var taisīt H1N1 testu. Sākumā durvis atvērtas, bet neviena nav. Beigās vienā telpā Oto atrada divas sievietes, dzeram kafiju. Šis sāka par H1N1 testu, bet, kad dāmas uzzināja, ka mēs esam nosūtīti no Čačavas klīnikas, teica, lai ejam, no kurienes nākuši. Visu laiku no Čačavas viņiem sūtot pacientus uz H1N1 testu. Esot jau apnicis.

Atgriezāmies Čačavā pie lora. Konsultācija pie tā krutā lora maksāja 40 larus (tas ir ap 20 EUR vai 14 latiem). Ja Oto nebūtu aizskrējis tik ātri maksāt, es būtu atrunājusi. Tāpēc arī viņš tik ātri aizskrēja. Lors gados jauns vīrietis. Kabinets ar visādu krutu (dārgu) aprīkojumu. Paskatījās manas mandeles - jā, sastrutojušas. Strutainā angīna. Bez antibiotikām neobajķis... Es saku, ka tomēr esmu stāvoklī un negribu antibiotikas. Oto rāda to antibiotiku vārdu, ko terapeita izrakstījusi un kuras it kā ir derīgas arī grūtniecēm. Šis nokrata galvu, ka šitās nederēs, jo ir pavisam citas grupas antibiotikas un angīnas gadījumā vajag no penicilīna grupas. Pret tām otrām es tikai resistenci attīstītu. Jauki. Jebkurā gadījumā grūtniecības gadījumā pēdējais galavārds par antibiotikām ir ginekoloģei. Bez antibiotikām viņš uzraksta savu sarakstu ar 10 zālēm. Iesaka uzreiz pēc dzemdībām raut mandeles ārā. Grib man no ausīm ar savu kruto mašīnu sēra korķus tīrīt, bet es jūtu, ka man ausis arī nedaudz iekaisušas un negribu, lai viņš man tās aiztiek. Viegli izdodas atrunāt.

Nu tad ar terapeites un lora zāļu sarakstiem ejam pie ginekoloģes pēc viņas konsultācijas un jāvārda. Viņa kaut kur pie kāda steidzama pacienta un sanāk ilgi gaidīt. Gaidot man neiztur nervi. Esmu visu dienu smējusies, lai neraudātu. Nāk virsū izmisums, jo esmu sabaidīta ar tādu nopietnu strutaino angīnu, iespējamu cūku gripu un velns viņu zina, ko vēl. Pati gan tomēr jūtu, ka ar mani viss kārtībā. Bet kam lai tic? Ko lai es saku dakteriem, vīram un vīramātei, kāpēc domāju visus viņu zāļu sarakstus mest miskastē? Un priekš kam mēs esam iztērējuši gandrīz 50 latus? Un kā lai es uzņemos atbildību ne tikai par savu, bet arī par mazas dzīvības veselību (varbūt uz visu nākošo mūžu). Kā lai es cīnos pret visiem? Vai es tiešām esmu gudrāka par visiem šiem krutās klīnikas ārstiem? Labi tomēr, ka man ir tā paveicies ar vīru un viņš mani saprot un ir manā pusē. Pēc manām asaru straumēm atnāk beidzot arī ginekoloģe, kas neko gudru nepasaka. Tikai to, ka viņa jau apspriedusies ar terapeiti un lai mēs darot, kā viņa liekot. Liels paldies.

Tā nu mēs ņemam priekšā zāļu sarakstus un akceptējam no tiem C vitamīnu (gan ne špricēs, bet parasti dražejās un šķīstošajās tabletēs) un Trachisan kakla skalojamo šķidrumu. Es tam vēl pievienoju Septolete sūkājamās tabletes, no kurām centos izvairīties, bet zinu, ka man labi palīdz un nelielos daudzumos nevajadzētu bēbim vairāk kaitēt kā vēl ilgāka slimošana. Kur nu vēl antibiotikas.

Pēc visa šī trādirīža un nepārtrauktām "telefonkonferencēm" ar mammu, Oto ir viņu pārliecinājis, ka Čačava nerullē un ka visi tur vienkārši taisa biznesu uz mana rēķina. Tagad tiek meklēti jauni ārsti caur draugu un paziņu tīkliem.

Joprojām jūtos labi un gandrīz pilnīgi uz pekām. Gribu jau iet vingrot šodien, bet Oto vēl cenšas atrunāt.

Tuesday, March 2

Georgia on CNN

I am sometimes watching CNN here. I think the Georgian ad is quite... hmmm... I have trouble finding an appropriate epithet. But if I was really Georgian, I would feel embarrassed. But maybe that's my Latvian humbleness talking.

Judge for yourselves



$$$$$