Tikai tagad nesmejieties - es vakar biju uz 50 cent koncertu Prištinā. Tas ir tāds diezgan populārs melnais reperis no ASV...hands up, shake that ass, pull those pants up and down a little bit (tiem, kam nav ne jausmas, par ko es te runāju).
Jā, un viņa tūres ietvaros, dīvainā kārtā vienīgais koncerts vispār tuvākajā apkārtnē ir tieši Prištinas pussabrukušajā stadionā. Uz biļetēm, plakātiem un ekrāniem fifticents ir saķēris savu melno galvu un rūpēs saraucis pieri. Vietējie jokoja: kur es esmu nokļuvis, kāpēc es piekritu, kāpēc es nepieprasīju vairāk naudas, vairāk litru viskija un vairāk skaistāko meiteņu (par atlīdzību tika baumots sākot no 300 tūkstošiem līdz 1,5 miljoniem dolāru, raiderī it kā esot 200 litri viskija un 200 litri šampanieša, un katrā tūres pilsētā viņam vajag arī skaistākās meitenes...skaitu gan īsti neatceros).
Izskaidrojams šim neizskaidrojamajam faktam ir diezgan vienkāršs - nenormālie slovēņi un viņu mārketinga metodes. IPKO šādā veidā penetrē tirgu. Līdz šim Vala 900 bija vienīgais mobilo sakaru operators Kosovā (piedāvājot numurus ar Monako starptautisko kodu). Tagad slovēņu uzņēmums IPKO, kas līdz šim piedāvāja interneta sakarus, ieiet tirgū ar nedaudz lētākiem mobilo sakaru pakalpojumiem un SIM kartēm ar Slovēnijas starptautisko kodu. Biļetes uz koncertu varēja iegādāties vienīgi, iegādājoties SIM karti. Par 1 SIM karti par 5 eiro varēja dabūt 1 biļeti. Par 5 SIM karšu paku (numuri pēc kārtas un lētākas sarunas starp šiem numuriem) par 20 eiro varēja dabūt 3 biļetes. Kopumā ļoti ātri šādā veidā tika izpārdotas 20 000 biļetes Kosovā un 15 000 ārpus Kosovas, kur dzīvo albāņi. Tātad vismaz 35 000 SIM karšu.
Par pašu koncertu. Ir bijušas lielas zvaigznes, kā Džeimss Blānts un Meraija Kerija, Kosovā, bet viņas pārsvarā uzstājās amerikāņu vai angļu bāzēs, nevis vietējai publikai. Tā nu šis bija pirmais lielais koncerts ar starptautiska mēroga zvaigzni un, protams, visi, kam nebija slinkums izstāvēt kvartāla apkārtmēra rindu, bija tur. Bija gan bērni, gan lieli mužiki spīdīgos kažokos, gan laucinieki, gan ar kruķiem... Iekšā spiešanās bija biedējošākā manā mužā, burzmā nebija saredzama metāla reliņu štanga un vienā brīdī mani uz to vienkārši uznesa un bija kaut kā jārāpjas pāri. Labi, ka zābaki man tādi lēti, jo bija nomīdīti it kā būtu nez kādus dubļus bridusi. Sargu un biļešu pārbaudītāju acīs bija skaidra panika. Stumšanās un grūstīšanās gāja vaļā arī koncerta laikā un tā gaitā nejauši nonācām gandrīz vai pašā priekšā.
Iesildītāji bija kaut kāds sviests. Vietējie reperi, kuru dažas dziesmas pat tā kā zinu, bet dzīvajā kaut kā pavisam neskanēja. Varbūt arī tāpēc, ka tikai neilgi pirms 50 centiem, vienam tehniķim izdevās piekonektēt tumbas. Ārā bija ap mīnus 10, balts sniegs (perfekta, skaista ziema, par kuru Jūs Latvijā tikai sapņojat). Seksīgā dziedātāja Nora Istrefi tik un tā demonstrēja savas silikona krūtis un krūštura aizdari uz kailās, brūnās muguras. Protams, vairāk kā 2 dziesmas viņa nevarēja izturēt. Arī citiem reperiem laikam sala un maksimāli pēc 2-3 dziesmām viņi aiztinās, pirms tam nokaitinājuši pūli, samainot dziesmu tekstus un ieliekot beibju un zaķu vietā māti, kas visiem albāņiem ir svētā cieņā. Tā vismaz viņiem izdevās pacelt gaisā pūļa rokas (tikai tagad ar zināmu pirkstu kombināciju), jo uz Hands Up neviens neatsaucās. Viena grupa tika pavadīta ar šķiltavu sniegavētru.
Beigās palika tikai viens džekiņš, kas bija uz skatuves visu izpildītāju uzstāšanās laikā, un dīdžejs. Dīdžejs lika populārus klubu hitus un džekiņš vēl mēģināja saukt Hands Up, bet pūlis palika neiekustināms.
Tomēr drīz pēc tam, kad tobrīd jau cietajam pūlim cauri izspraucās amerikāņu karavīri ar automātiskajiem ierociem un pavisam neiederīgiem tuksneša krāsu aizsargtērpiem (aizgulējās vai?), uz skatuves uznāca 50 cent un sniedza diezgan pieklājīgas kvalitātes un kvantitātes koncertu. Pūlis arī iesila vienā sekundē un, jāsaka, diezgan labi pārzināja repertuāru. Pēc koncerta puiši man blakus gan jokoja, ka izskatījās, ka 50 cents ne vella nesaprata, kur viņš nokļuvis, jo Prištinas vai Kosovas vārds ne reizi ne tika pieminēts. Varbūt viņam neteica, kur viņu ved, bet varbūt vienkārši aizmirsa. Kāda gan tur starpība, ja var iztikt ar Here, In This Place un galu galā Hands Up!
Koncerts beidzās ar tiešām kolosālu uguņošanu! Varbūt vienīgi Rīgas 800 gadi var ar to sacensties manā atmiņu bagāžā. Tā bija arī ne tikai skaista, bet arī iespaidīgi gara. Puiši man blakus atkal jokoja, ka tā tiek noturēts pūlis, kamēr pa klusu aiztransportē 50 centu drošākā vietā. Pēc uguņošanas pagaidījām, kamēr pūlis aizplūst. Līdz ar aizplūšanu atklājās diezgan iespaidīga nozaudēto vai norauto mantu kolekcija. Es arī izvēlējos vienu šalli par piemiņu no šī pasākuma.
