2006. gada 15.-28. jūlijs
Vairs īsti neatceros, kāpēc izlēmu tur braukt. Man ar vienu draudzeni jau kādu laiku gāja runas, ka būtu interesanti apciemot to galu, jo tur vēl nebija būts. Eiropa ir izbraukāta krustām šķērsām, bet tālākiem ceļojumiem pietrūkst rocības. Tad vēl, protams, Melnkalnes neatkarība un iespēja apciemot jaunāko valsti Eiropā. Kādu reizi vilcienā satiku bijušo klasesbiedreni un ieminējos par šo ideju. Viņa bija Par, tikai nauda... Tas bija viens iemesls par labu stopēšanai, otrs bija pārāk īsais laiks plānošanai un biļešu iegādei un trešais... jau labu laiku nekur nebiju stopējusi, domāju, ka jau esmu par vecu, bet laikam tas ir kas tāds, kas izbijušam smēķētājam liek stiepties pēc cigaretes...
Pirmā diena: Latvija - Čehija
Līdzdalībnieces vecāki tajā pašā laikā brauca uz Horvātiju. Divās mašīnās atradās vieta arī mums ar mugursomām. Perfekti – vienīgi nācās cīnīties, lai mūs neaizved līdz galam un neiesprosto kempingā.
Otrā diena: Čehija - Novi Sad
Ap pusdesmitiem no rīta, tā arī neatrodot, kur mūs izlaist Bratislavā, tiekam atstātas uz šosejas netālu no Ungārijas robežas. Kāds ungārs baltā busiņā mūs pārved pāri robežai (kur mums pat nepaprasa parādīt pases) un atstāj lielā McDonalds atpūtas laukumā. Nav ilgi jāgaida, kad tētis ar puiku mūs paņem līdz Budapeštai. Tiekam atstātas uz M0 apļa. Ātrgaitas šoseja -stopot diezgan neiespējami. Kā arī drīz ir klāt patruļa un lūdz mūs pāriet uz citu zemākas nozīmes ceļu – diemžēl ne mums vajadzīgajā virzienā. Šie parausta plecus un aizbrauc. Pastāvam uz viena atzarojuma stundu, bet īsti neveicas. Ejam atpakaļ uz šoseju. Pēc 10 min apstājas mašīna ar Nīderlandes numura zīmi. Viss salons piekrauts ar sulas pakām, košļājamo gumiju blokiem, pa virsu mētājas cd bez vāciņiem un kaut kādi papīri. Džeks sāk mums atbrīvot vietu, kaut kā iespiežamies. Īsti ērti nav, bet vismaz kustamies. Sakām, ka mums vajag uz Szegedu. Viņš saka no problem. Drīz no angļu pārejam uz holandiešu valodu, jo tur mums tie līmeņi ir daudz maz vienādi. Izrādās, ka viņš ir serbs, kas jau 4 gadus dzīvo un strādā Roterdamā. Šobrīd brauc ciemos pie ģimenes, kad dzīvo Smederevo. Sarunājam, ka viņš mūs aizvedīs līdz Novi Sad. Viņam ir 2 veidu mūzika – drausmīga amerikāņu deju mūzika un a la Ceca. Lūdzam cecu un sākam ķert Balkānu garšu. Braucam ar 160-180 km/h, ceļš to mierīga atļauj. Ļoti drīz jau esam pie robežas. Robežsargs lūdz mani izkāpt un pieiet pie lodziņa. Apjautājas par mērķi, vai mums pietiek naudas utt. Tomēr rodas iespaids, ka viņš vienkārši labprāt papļāpā angliski. Zīmogi pasēs un esam Serbijā. Mūsu džekam vajag uz tualeti, mums vajag samainīt naudu. Nauda tiek mainīta mazā koka būdiņā, kas strādā arī kā pasta nodaļa. Apkārt staigā čigāni. Džeks ilgi nenāk no tualetes. Sākam jau raizēties par mūsu somām, kas palika viņa mašīnā un mēģinām to neizlaist no acīm. Viņš tomēr nāk. Ir jāizmaksā mums kafija – ar laiku sākām to uztvert kā tādu visu šoferīšu pienākumu, kas ir ierakstīts kaut kur likumā. Ir pieejama tikai no automāta, bet šoferīša pienākums ir izpildīts. Varam braukt tālāk. Lai arī ātrums nedaudz krītas, braukt paliek bīstamāk. Ceļš ir iedalīts 3 joslās, kuras tiek izmantotas pēc vajadzības. Manevru iespējas ļoti plašas. Jau ap pieciem pēcpusdienā esam Novi Sad un tiekam atstātas pie milzīga iepirkšanās centra.
Piezvanu Rastko, viņš sola pēc 15 min atbraukt mums pakaļ. Pa to laiku apmeklējam marmorā mirdzošu tualeti (par brīvu) un pozējam pie strūklakas.
Rastko piebrauc ar baltu Yugo. Novi Sad man iepatīkas no pirmā skatiena caur Yugo logu. Dzīvoklis ir centrā, klusā sānielā, ar balkoniņu un ļoti piemīlīgs. Tāda ir arī pati pilsēta. Tobrīd tur ir zirgu parāde - līdzīga starptautiskajām Ventspils govīm vai Berlīnes lāčiem.
Pilsētas apskati beidzam studentu campusā, starp kojām. Vārgajā zālītē pie apklusušas strūklakas gulšņā daži puiši, gar sienu aizskrien žurciņa. Vienā kokā ir iekārts pudeļu attaisāmais, zem tā zemē ir sakrājusies smuka kolekcija alus pudeļu korķīšu. Mēs tai pievienojam arī savējos. Malkojam alu, pļāpājam un vērojam kādu īpaši aktīvu korķīšu kolekcijas audzētāju.
Vakarā baudām lielisku Rastko mammas pagatavotu gaļu ar Maķedonijas vīnu.
Trešā diena: Sremski Karlovci - Belgrada
Uztaisām day-trip no Novi Sad uz Sremskiem Karlovciem. Pavisam maza, klusa pilsētiņa ar interesantu vēsturi. 19.gs tā bija Serbijas pareizticīgās baznīcas centrs un no tiem laikiem saglabājušās iespaidīgas ēkas ap pilsētas galveno laukumu.
Pēc apskates sākārojas aukstu alu. Ieejam vienā veikaliņā un rādām uz standarta 0,5 stikla pudelēm. Pārdevēja purina galvu un saka: flas! flas!...nojaušam, ka lieta grozās ap pudelēm. Viņa mums piedāvā 0,33 pudeles, kas ir daudz dārgākas. Mēs rādām, ka gribam 0,5. Viņa purina galvu. Nu ok, aizejam uz citu vietu, bet tur atkārtojas tas pats. Pēkšņi pielec, ka par to cenu tiek tirgots tikai alus, ko var dabūt atnesot pretī tukšu alus pudeli. Atceramies, ka vakar Rastko pudeles pēc tam aiznesa atpakaļ uz veikalu. Ejam atpakaļ pie pirmās meitenes un cenšamies pārliecināt, ka alu izdzersim tepat un pudeles pēc tam atgriezīsim. Beidzot viņa pamāj ar galvu, atslēdz ledusskapi un -hurrraaa - dabūjam tās iekārotās 0,5 vietējā alus pudeles. Jāsaka, diezgan labi funkcionējoša otrreizējās pārstrādes shēma. Varētu no serbiem šito ideju nošpikot.
Novi Sad pametam tajā pašā vietā, kur ieradāmies - pretī lielajam mirdzošajam shopping-centram. Nostopējam ļoti ļoti ļoti foršu serbu šoferīti, kas brauc uz Niš. Viņš prot paironizēt par Dienvidslāvijas sabrukumu un neatsverami uzlabo mūsu serbu valodas zināšanas. Ar lielisku žestu valodu viņš sākumā jautā vai mūsu momaki mājās neraud. Sākumā domājam, ka tās ir mammas, bet izrādās, ka momaks ir mīļotais vīrietis.
Viņš drīz nogriež no šosejas, izskaidrodams, ka tā var apbraukt maksāšanas posteņus, jo jaunā šoseja ir maksas. Braucam pa veco šoseju. Mēs par šo de-tour tikai priecājamies, jo sanāk pa ceļam braukt cauri vairākām pilsētiņām. Mentalitātes atšķirības izpaužas gar katru privātmāju saliktajos soliņos, uz kuriem tiek apspriesti visi ciema jaunumi un vēroti garāmbraucēji. Nekādu augsto žogu.
Iebraucot Belgradā ir savdabība spoku pilsētiņa - no Bosnijas izdzītajiem (bēgošajiem) serbiem celtās mājiņas, kas pārsvarā savus iemītniekus nav sagaidījušas. Tā kā liela daļa informācijas ir iegūta lauzītā serbu-krievu valodā ar žestu palīdzību, šeit un turpmāk par datu pareizību negalvoju.
Pie centrālās dzelzceļa stacijas sagaidām nākamo studentu baltā Yugo. Ekstrēms izbrauciens ar tipisko parkošanos uz trotuāra, milzīgas pljeskavicas (tāds kā hamburgers) un tiekam aizvestas uz Adu - krastmala ar daudziem bāriem un aktīvu izklaidi vasaras naktīs. Tonakt tur notiek AEGEE vasars universitātes good-bye party. Apgaismotos kortos tiek spēlēts pludmales volejbols un dzerta sangrija, pēdējās adrešu apmaiņas un viss, kas parasti šādās ballītēs notiek.
Ceturtā diena: Belgrada
Belgrada atmiņā palikusi kā tīra, sakopta, rietumnieciska pilsēta ar plašām ielām un klasicisma ēkām. Vārdam piemīt vairāk eksotikas nekā pilsētai. Jaunieši ģērbjas stilīgi un brīžiem man radās dīvaina sajūta - kur es īsti atrodos?
Viskaitinošākais tūristam Belgradā ir ielu nosaukumi. Tie ir mainīti, bet uz plāksnītēm ir gan vecie, gan jaunie. Uz vienas ēkas viens, uz nākamās cits. Kartē skaties - it kā atrodies vajadzīgajā vietā, bet uz ielas plāksnītes ne tas nosaukums, kas kartē. Paej tālāk kādu kvartālu, un, ja veicas, atrodi ēku ar abām plāksnītēm un abiem ielu nosaukumiem.
Kalemegdan cietoksnis uz mani atstāj drīzāk nomācošu iespaidu. Daudz labāk patika cietoksnis Novi Sad, kur šobrīd iekārtotas mākslas galerijas un subsidēti dzīvokļi māksliniekiem ar lielisku skatu uz pilsētu un Donavu. Ja sanāk, vajag aizbraukt uz mūzikas festivālu, kas tur notiek. Kalemegdan cietoksnī turpretī ir iekārtots kara muzejs, ar tankiem, kas tikpat labi varētu būt piedalījušajies nesenajos karos. Pārāk acīs krītoša spēka demonstrācija. Bērni, kas pa tiem kāpelē un kurus fotografē laimīgie vecāki, jau ne pie kā nav vainīgi - viņiem tā ir aizraujoša rotaļa. Turpat blakus iekārtoti basketbola laukumi. Arī spēka demonstrācija, bet daudz nekaitīgāka.
Satiekam latvieti Aiju, kas jau daudzus gadus dzīvo Belgradā. Tiekam cienātas ar dievīgiem gaļas ēdieniem (nacionālā virtuve pārsvarā sastāv no gaļas) un šļivovicu. Mums tiek izstrādāts ceļojuma plāns, kam 2 nedēļas ir gan nedaudz par šauru, un pat piedāvāts rīt no rīta doties ar kādu Aijas draudzeni uz Zlatiboru. Es vēl šaubos, jo manā sākotnējā plānā ietilpa no sākuma izpildīt grūtāko uzdevumu - Prištinā sastapt vienu holandiešu draugu. Pāriniece gan vairāk sliecas uz Aijas plānu. Es padodos. Rīt no rīta astoņos ar Sonju braucam uz zelta priežu zemi.
Atlikušajā dienā apciemojam Nikolā Teslas muzeju. Jūtamies pārmaksājušas, Lonely Planet tas ir pārāk izlielīts. Bet Tesla ir tiešām cilvēks, ar ko serbi var lepoties. Atlikušo dienas daļu pavadām Adā sauļojoties, peldoties un tipiskās meiteņu sarunās.
Piektā diena: Belgrada - Sirogojno
Sonjas mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa mūs sagaida divi pārsteigumi - vēstule no Aijas, kurā vakardienas ieteikumi ceļam ir dokumentēti rakstiski, un mazītiņš strīpains grauzēju sugas pārstāvis būrītī.
Pirmo ceļa pusi miegojamies - iepriekšējo nakšu ballītes ir iekrājušas miega rezerves. Līdz ko sāk parādīties kalni, izberzējam acis un sākam sekot ainavai aiz loga. Kādā skaistā vietā Sonja aptur mašīnu, lai iemalkotu turku kafiju možumam turpmākajam ceļam. Es iemīlos šajās terasveida kafejnīcās virs zilzaļiem ūdeņiem ar kalniem fonā un brīnišķīgu turku kafiju. Neesmu īpaša kafijas cienītāja, bet Balkānos tā ir laba.
Nākamā pietura ir Užice. Tur Sonjai ir jāsatiekas ar vietējām feministēm. Viņām ir tāds mazs ofisiņš ar virtuvīti un semināru istabu, notiek dažādas izglītojošas aktivitātes, atbalsta aktivitātes, piemēram, sievietēm, kas pēc krūts vēža ir zaudējušas krūti. Kad es būšu tajos gados, es labprāt būtu tāda Sonja.
Paēdam ļoti garšīgu siera pīrāgu, piedzerot vietējo naturālo jogurtu - vēl viens brīnišķīgs Balkānu produkts.
Kamēr sievietes izrunā savas lietas, dodamies nelielā pastaigā pa Užici. Īpaši daudz nav ko redzēt, bet atrodam vairākus labus kurpju veikalus.
Tālāk dodamies uz Sonjas vasarnīcu. Iepazīstamies ar viņas dēlu, mazdēlu un kaķi. Mazdēlam tiek likts aizvest mūs uz kaut kādu pļaviņu. Viņš sabozies to arī izdara, apjautājas, vai mēs esam ok un mūs tur atstāj. Atlaižamies zālē, baudām sauli un vērojam mākoņus.
Kad aizejam atpakaļ, iedzeram pa krūzei kafijas un taisāmies doties tālāk uz Sirogojno pēc Aijas ieteikumiem. Sonja mūs aizved līdz krustojumam, kur vajadzētu nākt autobusam. Kādu laiku tur nīkstam, mēģinām kādu nostopēt. Pulkstenis diviem jau pāri, bet tas autobuss nenāk. Apstājas viena mašīna. Vīrietis sola mūs aizvest uz Zlatiboras pilsētiņu un no turienes esot vēl labāk tikt uz Sirogojno, bet viņam vēl jāparunā ar draugiem, kas turpat blakus ceļ māju. Viņš uzaicna mūs pievienoties. Mums tiek iedalītas kastes, uz kā sēdēt, un alus pudeles. Viens no draugiem salīdzinoši labi runā angliski. Tikai nedaudz dīvaini, vēlāk izrādās, ka viņš daudz amerikāņu bojevikus skatās. Viss skaidrs. Šoferītim liek piebremzēt ar aliņiem. Aizbraucam līdz Zlatiborai, skatāmies autobusu sarakstā, bet izskatās, ka visi autobusi jau aizbraukuši. Pie viena stenda sāku pētīt Serbijas un Melnkalnes karti un viens no puišiem man to nopērk. Ievelk mūs krodziņā un uzsauc vēl pa aliņam. Džeki izrādās ugunsdzēsēji un šodien laikam nekas Zlatiborā nedeg. Viņi mūs sola aizvest uz Sirogojno, bet pa ceļam vajagot pamakšķerēt. Vodici mums noteikti vajagot redzēt. Vodice izrādās maza urdziņa, nekādas zivis, protams, todien neķeras, bet galvenais taču ir process. Vieta tiešām ir skaista un apkārt brīvgaitā staigā Milkas ar zvaniņiem. Nu gandrīz Šveice.
Beigās viņi mūs tomēr aizved uz Sirogojno. Ceļš izrādās daudz garāks nekā izskatās kartē, jo tas ir šaurs serpentīns. Protams, iebraucam daudz par vēlu nekā Aijas norādījumos. Tomēr ieejam slaveno adījumu veikalā un pajautājam pārdevējai. Viņa sāk zvanīties un mums ir izkārtota istaba viesnīcā. Aizejam pastaigā uz brīvdabas muzeju, guļam zālienā un vērojam, kā satumst aiz kalniem.
Sestā diena: Sirogojno - Durmitors
Vakarā esam noskaidrojušas ka astoņos ar minūtēm ir mikriņš, kas mūs izvedīs no šīs diezgan izolētās vietas. Pirms tam vēl paspējam aiziet uz pasta nodaļu un nosūtīt Rastko Fuška Goras karti, ko aizmirsām atdot. Mikriņš ir piebraucis un iepazīstamies ar šoferīti - jaunu puisi, kas āra kafejnīcā malko rīta kafiju un lasa avīzi. Sarunājam, ka viņš mūs izlaidīs labā stopēšanas vietā. Tā arī notiek, un diezgan ātri turpinām ceļu uz Melnkalni.
Pirmā Melnkalnes pilsēta - Pļevļa - no mūsu skatu punkta izskatās nepievilcīga, netīra, tālumā rēgojas kaut kāda rūpnīca-monstrs. Ilgāku laiku arī ne īpaši labi stopējas - pārsvarā apkārt braukā vietējie, apstājas, bet krata galvu, dzirdot Žabļak.
Beidzot apstājas viens opis, kas braucot uz Žabļaku. Jo tālāk no robežas, jo kļūst skaistāk - nekad neskati valsti no robežas, pārfrāzējot kādu līdzīgu teicienu. Bērni gar ceļmalām tirgo meža zemenes burkās par 3 eiro. Pārbraucam pāri Taras kanjonam, kur aizraujas elpa.. opis aptur mašīnu uz tilta lai mēs varam uztaisīt kādas bildes. Taras ūdens zemu apakšā ir dzidri dzidri zils. Spriežam, ka ideāli skaista vieta pašnāvībai - labi, ka tā nav kļuvusi tik populāra šajās aprindās kā, piemēram, klints pie Stavangeras Norvēģijā.
Žabļakā aizejam uz tūrisma informācijas kiosku un puisis mums iesaka kādu kempingu netālu no Crno jezero. Ir karsts, somas smagas...pēc kādiem 800 metriem mēģinām kādu nostopēt. Uzreiz apstājas kāds sagrabējis WV ar vīrieti, sievieti un meitenīti. Jautājam, vai var mūs aizvest uz kempingu. Šis - jā, jā, protams, kāpiet tik iekšā. Vēlāk viņa entuziasms paliek skaidrs, jo viņš mūs aizved uz savu privāto kempingu. Tomēr nesūdzamies, vieta ir pasakaina, apkārt nemudž tūristi, ir iekārtotas dušas, tualetes. Maksā 3 eiro no personas par teltsvietu. Uzslejam telti un ejam uz Nacionālo parku, kas atrodas tepat - pārsimts metru tālāk. Ieejas maksa - 1 eiro. Paradīze.
Ezers ir pasakains, pārkarsušas uzreiz ejam peldēties. Ūdens ir dzidrs un ļoti auksts. Apejam ezeram apkārt, pazaudējam tūristu taku un sanāk nedaudz pakāpelēt pa klintīm. Izrādās ezeram ir tāda kā pussala, kurai tūristu taka aiziet pa taisno garām, bet mēs esam paņēmušas pilno perimetru. Peldes un pastaigas ir uzdzinušas vilka apetīti un beidzot ķeramies pie krājumu tukšošanas mūsu mugursomās. Kempinga saimnieks taisās iekurt ugunskuru un piedāvāt viesiem vietējās desas ar pašbrūvēto šļivu. Vēl šobrīd kempingā ir apmetušies mašīna poļu, 2 čehi un viens vācu onka. Mēs gan to visu nepieredzam, jo ar tumsu apkārt sāk lidot dīvaini milzīgi gaišbrūni sirseņi. Neizskatās, ka tie dzeltu, bet to skaits vien ir biedējošs. Iebēgam teltī, izrādās, ka viens no viņiem ir ielavījies kopā ar mums... nedaudz blondīniskas panikas, bet kopējiem spēkiem noķeram briesmoni krūzītē un izmetam laukā no mūsu apdzīvotās platības. Pārbaudam, vai nav vairāk nelegāļu un izlemjam vairāk ārā šovakar nelīst. Drīz nokauj miegs.
Septītā diena: Durmitors - Priština
Pēc rīta dušas ieeju saimnieku mājā paprasīt karsto ūdeni tējai. Virtuvē smaržo debešķīgi pēc aveņu ievārījuma. Vācu onka ir nopircis vietējās avenes un šobrīd uz plīts maisa savu pilnīgi ekoloģisko zapti. Kamēr ārā dzeru tēju un saulē žāvēju matus, viņš atnes arī man nogaršot. Mmmm...uz sausiņiem garšo lieliski. Viņš šeit ciemojas jau ne pirmo gadu. Šogad viņš ir apņēmības pilns ar kājām šķērsot Taras kanjonu. Tikai sūkstās, ka tur ir grūti nokļūt bez mašīnas. Kas mums divām jaunām meitenēm nekaišot – viņš esot mēģinājis stopēt, bet bez īpašiem panākumiem.
Esmu jau izmazgājusi zobus un sakrāmējusi somu, kad parādās saimnieks ar šļivovicas pudeli. Jautā, kur mēs vakarvakarā pazudām. Izskatās, ka bez viņa brūvējuma noprovēšanas gan neizbēgsim. Tas nekas, ka ir mazliet pāri deviņiem no rīta. Viņš cenšas mūs pārliecināt palikt vēl kādu nakti, kā arī aicināt visus draugus un paziņas braukt uz Melnkalni. Mēs apsolām darīt, ko varam. Mums tiek piedāvāts dibināt tūrisma kopuzņēmumu.
Draudzene nopērk vienu pudeli saimnieka brūvējuma. Starp citu, uzzinām, ka tas tur ir diezgan ienesīgs rūpals. Šļivovica netiek ražota rūpnieciski, bet iepirkta no vietējiem līdzīgi kā šeit piens. Mūsu saimnieks saka, ka pagājušajā gadā tikai tā nopelnījis dažus tūkstošus eiro.
Diezgan pamatīgi iesprūstam pie Taras kanjona. Uzgāžu sev virsū kārtējo devu sauļošanās krēma, apsienu ap galvu lakatiņu, apbruņojos ar saulessbrillēm. Kavēju laiku, lasot Gredzenu pavēlnieku, un pieķeru sevi, ka iztēlē pārceļu grāmatas notikumus uz Taras kanjonu.
Beidzot arī mums paveicas un dabūjam busiņu ar džeku, kas brauc uz Podgoricu. Ceļš gar Taras kanjonu līdz Mojkovacai ir neizsakāmi skaists. Izlemju nākamreiz izbraukt pa Taru ar plostiem. Šoreiz nesanāca laika.
Ir pienācis laiks izlemt, kurp dodamies tālāk. It kā varam ērti aizbraukt līdz Podgoricai un tālāk uz jūru. Bet tad vairāk uz Prištinu netiksim. Tagad vai nekad. Izkāpjam tomēr Mojkovacā. Tur kādu laiku staigājam turpu šurpu pa putekļaino galveno ceļu. Vienu brīdi gandrīz saplūcamies savā starpā, kas palīdz pieņemt lēmumu. Pazīstu sevi pietiekami labi, lai sajustu, ka, ja tagad padošos, pūtīšos tik ilgi, kamēr uzsprāgšu. Vienojamies, ka iesim meklēt autobusu. Tiešo autobusu nav, bet paskatāmies, kas ir kartē Prištinas virzienā. Tuvākais autobuss ir pēc stundas. Izdomājam, ko nīksim - pamēģināsim aizstopot līdz nākamajai pilsētai. Gan jau tur arī pieturēs autobusi. Tālāk stopēšana rit apbrīnojami raiti. Ribariče pilsētiņā benzīntankā jautājam pēc autobusiem, bet darbinieks mums sarunā mašīnu, kas tikko apstājusies tankoties. Vadītājs nedaudz apstulbis pajautā vai mums ir līdzi pases.
Viņš brauc uz Kosovsku-Mitrovicu, bet izlemj mūs aizvest līdz Prištinai. Mitrovicā pieturam kādā benzīntankā, jo viņam tur jāizrunā kaut kādas darīšanas. Paliekam gaidīt mašīnā. Drīz pie mums laiku pakavēt atnāk garš, nenormāli izskatīgs puisis ar divām Red Bull bundžiņām. Viņš perfekti runā angliski. Tā ir tāda bauda pēc ilgās lauzīšanās serbiski beidzot normāli parunāties. Viņš jautā, kā mūs sauc. Pēc tam, kad mana draudzene saka - Zane, viņš pēkšņi sāk runāt albāniski. Pēc draudzenes lielajām acīm tomēr noprot, ka nošāvis greizi. Izrādās, ka Zane ir ļoti populārs albāņu meiteņu vārds.
Pārmaiņus mēģinu sazvanīt Olwinu - holandiešu draugu - un Shpetimu - albāni, pie kura bijām sarunājušas naktsmājas. Zelta Zivtiņa pārmaiņus uztver serbu vai melnkalniešu tīklu. Ar ZZ var piezvanīt tikai no serbu. Brīnumainā kārtā sazvanu Olwinu un sarunāju, ka viņš mūs sagaidīs pie Grand Hotel.
Mūsu šoferis ir serbs-melnkalnietis, kas pirms kara 4 gadus dzīvojis Prištinā. Tagad dzīvo Beranā. Bet viņam joprojām Kosovā ir biznesa intereses. Mums tiek parādītas kaut kādas degvielas cisternas netālu no Mitrovicas kā viņa bizness.
Olwins mūs sagaida, bet ir ļoti steidzīgs. Viņš aizdod man savu telefona kartiņu, ar kuru sazvanu Shpetimu. Viņam tobrīd jau ir divas slovēņu viešņas, bet arī mums vieta atrodas.
Nedaudz nomazgājam ceļa putekļus, pārģērbjamies un ejam dejot. Kā nekā piektdienas vakars. Pa ceļam tiekam uzcienātas ar svaigiem, siltiem burekiem un jogurtu (njamm).
Izrādās, ka ejam uz to pašu klubu, kur paredzēta ballīte Prištinas un Maķedonijas vasaras universitāšu studentiem. Ceru tur satikt arī Olwinu. Vēlāk no viņa uzzinu, ka viņam tajā naktī ir bijuši svarīgi pavērsieni personīgajā dzīvē.
Ieejot klubā, sajūta laikam tāda kā itāļu džekam, ieejot klubā Rīgā: vidū dejo tikai puiši. Kamēr Shpetims mums pērk alus, jau klāt ir kāds puisis un uzlūdz uz deju. Pēc 5 min dejošanas atskan jautājums: Do you want to see my flat? Pieklājīgi cenšos atkratīties no sava jaunā drauga.
Mūzika ir laba, dažāda. Ir gan starptautiski deju hiti, gan vecie labie, gan diezgan pieklājīgs albāņu hip-hops.
Astotā diena: Priština
Kamēr pārējās meitenes vēl vārtās pa gultu, ar Timu aizgājām nopirkt tradicionālo albāņu pīrāgu brokastīm, ko viņš vakar, kad maiznīcā pirkām burekus, bija speciāli pasūtījis. Citādi tik ātri izpērkot, ka nemaz nevarot dabūt. Otrais uzdevums bija mums ar Zani nopirkt biļetes nakts autobusam uz Ulcinju. Rīta gaismā nežēlīgi atklājās netīrība, ko tumsa veiksmīgi notušē. Aktīvi ar šļūtenēm tika mazgātas ielas, kā rezultātā drīz manas kailās kājas bija ejot nomētātas ar dubļiem gandrīz līdz īso svārku apakšmalai. Apbrīnojami, kur var vienā vietā rasties tik daudz dubļu. Māju pagalmos tika mazgātas mašīnas. Klubu un bāru centrā arī aktīvi notika uzpošanas darbi.
Pēc brokastīm visi pieci devāmies uz Gračanicu - 14.gs sākumā būvētu serbu klosteri. Tas atrodas serbu apdzīvotā enklāvā netālu no Prištinas. Pie ieejas identificējām sevi pavisam jauniņam zviedru kareivim. Gračanicai ir paveicies. Vismaz pavērojot bildes grāmatā par UCK postījumiem, ko var iegādāties klostera baznīciņas kioskā.
Freskas ir ļoti vecas un skaistas. Līdzīgas freskas ar tiem pašiem motīviem atskatījos Krievijā, bet šeit tām piemīt kaut kāds bizantisks austrumniecisks piesitiens un senatnīgums. Gandrīz visiem cilvēkiem ir izberzēti balti plankumi acu vietā. Atceros, ka jautāju, vai tas ir UCK darbs, bet atbildi neatceros.
Sastopam pusaugu brāli un māsu - vietējos serbus. Māsa ir vecāka un runā vairāk. Tims un abas slovēņu meitenes ar viņiem sarunājas serbiski. Cik es saprotu, meitene stāsta par klostera vēsturi. Tims kaut ko jautā par viņu pašu, vai viņa ir pabeigusi skolu. Izrādās, ka viņiem šeit izglītību nodrošina internacionāļi. Apstaigājam teritoriju, aiz baznīcas pagalmā stāv vairāki KFOR džipi un izvietota bāze.
Pēc šīs nelielās ekskursijas tiek palūgti ziedojumi. Tims un slovēņu meitenes iedod kādas monētas, man par nelaimi pilnīgi nav sīknaudas.
Braucam atpakaļ uz Prištinu un tad uz Gadime marmora alu. Gan Gračinica, gan Gadime ala ir minēti Lonely Planet kā redzēt vērtas vietas ap Prištinu. Kamēr atnāk gids, apsēžamies iedzert aukstu alu āra kafejnīcā. Paklājs tiek pastāvīgi sūcināts ar ūdeni, lai atvēsinātu gaisu.
Alā ir gan stalagnīti, gan stalaktīti, bet tā ir īpaši slavena ar saviem kristāliem. Visdīvainākais ir tas, ka šie kristāli augot ir mainījuši virzienu, brīžiem pat par 90 grādiem. Alā gan ziemā, gan vasarā ir konstanta +15 grādu temperatūra. Tā atklāta ne pārāk sen - kaut kāds celtnieks, ceļot skolas sporta zāli vai kaut ko tamlīdzīgu, tur nejauši ievēlies. Tur ir arī pazemes ezeri, bet vēl neesot uztaisīta piekļuve tūristiem. Varējam tikai palūrēt pa nelielu caurumu.
Viens kristāls bija izaudzis formā, kas ļoti atgādināja albāņu nacionālo ērgli. Šeit atkal bija redzams serbu vandālisms - ērgļa spārni bija nocirsti. Es pilnībā atbalstu starptautiskās organizācijas, kas tagad dažādu nacionalitāšu bērniem un jauniešiem māca izprast un novērtēt vēstures un kultūras vērtības, kopā piedaloties dažādos arheoloģiskos izrakumos un restaurācijas darbos. Varbūt nākamreiz kādam roka nepacelsies iznīcināt simts gadus vecas freskas vai simtiem tūkstošu gadus augušu kristālu.
Vakarā jau divatā dodamies uz Prištinas autoostu. Piebrauc 2 autobusi uz Ulcinju. Kaut kāds džeks jautā, vai mēs braucam uz Ulcinju, paņem mūsu biļetes un saka, ka viņam vajag kaut ko pārbaudīt. Viņš mums izraksta citas biļetes un saka, ka mums ir jābrauc ar to otru autobusu. Mums tas otrais izskatās tā kā nedaudz sliktāks - kā parasti, kad liekas, ka grib apšmaukt,- bet džeks jau atkal ir atradis citus upurus un uz mašīnas motora pārraksta viņu biļetes. Tas nedaudz nomierina.
Beigās izrādās tīri labi. Varbūt autobuss tiešām ir par kapeiku vecāks, bet toties piecreiz tukšāks. Varam pat izgulties pa četriem sēdekļiem.
Īsta gulēšana gan tonakt nesanāk, jo tas nav īsti tāds nakts autobuss, pie kāda esam radušas: visu ceļu tiek spēlēti video ieraksti no kaut kādiem albāņu nacionālajiem mūzikas festivāliem, kādas īpaši populāras dziesmas tiek lūgts uzslēgt uz pilnu skaļumu, tiek ritmā sistas plaukstas, dziedāts līdz un pat dejots pa eju. Ik pa laikam kāda no meitenēm staigā apkārt un piedāvā vai nu fantu, vai kafiju, vai cepumus. Ik pēc 2-3 stundām autobuss apstājas un visi izspurdz laukā un turpina tusiņu tur. Šoferis pa kalnu ceļiem brauc ļoti ātri un, tuvojoties katram pagriezienam, krustojumam vai līkumam, pīpina. Izskatās, ka tā viņi tur nosaka braukšanas priekšroku.
Devītā diena: Ulcinj - Budva
Pēc tusiņa autobusā esam šausmīgi nogurušas. Braucot ar mašīnu, acis noturēt vaļā ir neiespējami. Karstums pastiprina miegainību. Aizbraucam līdz Skadaras ezeram un kādā restorānā uz terases izdzeram pa stiprai turku kafijai. Vienojamies, ka šī diena ir pilnībā izčakarēta, neko redzēt negribam un patiesībā nespējam, ka vajag atrast kempingu, kur atstāt mugursomas, un izgulēties pludmalē. Ieraugām Aijas ieteikto restorānu Pelikan, bet zivju zupu šodien nekārojas. Īstos pelikānus arī neizdodas apskatīt. Aizbraucam uz Budvu un salīdzinoši ātri izdodas atrast kempingu Anton pilsētas centrā par pieņemamu cenu. Atstājam somas, uzvelkam bikini un pievienojamies cilvēku straumei uz pludmali. Ejam pa taisno uz Mogren pludmali, arī pēc Aijas norādnēm. Pa ceļam brīnāmies par smalkajām jahtām - a la Monaco - un apskatām jauko vecpilsētu. Mogren pludmale ir ļoti tuvu vecpilsētai, patiesībā ir Mogren I un Mogren II. Divi klinšu norobežoti gleznaini līcīši. Ieeja ir 1 eiro no personas. Segums ir kaut kas starp rupjiem smilšu graudiem un smalkiem akmentiņiem un šausmīgi svilina pēdas. Atrodam nelielu brīvu vietiņu, ko daļēji pārklāj saulessargs. Apkārt daudz dzird krievu valodu.
Ūdens ir brīnišķīgā krāsā, dzidrs, sāļš un pārsteidzoši auksts. Bet to lieliski kompensē pludmales svelme. Pēc aukstās peldes uzkarstam 10 minūtēs un atkal jāskrien veldzēties. Vairākas reizes gandrīz aizmiegam, bet sāk degt pēdas vai plecs, kas nozīmē, ka saule atkal ir pārvietojusies un jāseko saulessarga ēnai.
Kad Mogren I sāk grimt klints ēnā, ejam atpakaļ uz pilsētu. Pēc tik ieilguša tusiņa, šausmīgi sakārojas McDonalds. Pa ceļam nopērkam aukstus aliņus un 2 pudeles Vranac vīna (no sirds iesaku). Mēģinām attaisīt aliņus krastmalā gar soliņa malu, bet īpaši nesanāk, kamēr uz blakussoliņa sēdošais onka mums palīdz. Alus ir jāizdzer ļoti ātri, jo tas sasilst dažu minūšu laikā.
Paņemu Big Mac komplektu - tas jau liecina par īpašu noguruma, paģiru un izsalkuma kombināciju. Mmm... un izbaudu.
Tonakt nolūstam agri.
Desmitā diena: Budva, Sveti Stefan, Cetinje
Nolemjam palikt pie Antona vēl vienu nakti un šo dienu veltīt mierīgai apkārtapskatei un zvilnēšanai pludmalē.
No sākuma aizbraucam uz Sveti Stefan. Vieta ir ļoti skaista, bildējam uz nebēdu. Izrādās, ka ieeja pussalā no Lonely Planet minētajiem 5 eiro ir cēlusies jau līdz 7 eiro. Viena negribu iet, bet draudzene negrib tik daudz tam tērēt. Pasēžam turpat pludmales akmeņos un veldzējam pēdas aukstajā ūdenī.
Tālāk dodamies uz Cetinji. Satiksmes mikriņa šoferis mūs izlaiž stratēģiski labā vietā un ātri nostopējam puisi, kas brauc uz Cetinji.
Cetinje ir senā Melnkalnes galvaspilsēta, tur ir daudz muzeju un kādreizējo vēstniecības rezidenču, kurās tagad ir iekārtotas dažādu mākslu skolas. Mēs aizejam uz Cetinjes klosteri un apskatām Jāņa Kristītāja labo roku (ar to it kā ir kristīts Jēzus). Lonely Planet gan izskan skepse un minējumi par to, cik tad roku Jānim Kristītājam ir bijušas.
Draudzene klostera veikaliņā iegādājas ikoniņu un kūpināmos vīraka kristālus.
Abpusēji vienojamies, ka muzeji mūs neinteresē, tā jau galvas kūp ne tikai no saules, bet arī informācijas apjoma. Izlemjam, ka ir laiks pusdienām un ejam meklēt ēstuvi. Netālu no laukuma, ap kuru izvietojušies visi muzeji, atrodam pizēriju (saucās vai nu Asterix vai Obelix...). Sākumā paņemam pa alum un vienu picu (viņa izskatās ļoti liela), bet konstatējam, ka viena ir par maz un jāņem vēl viena. Ļoti garšīgas. Itālijā nav sanācis nogaršot, bet Latvijā tādas nekur neatradīsi. Kā arī ļoti laipns un jauks viesmīlis, kuram atstājam pieklājīgu dzeramnaudu.
Patīkamā lieta Cetinjē ir tas, ka tur ir tik kluss un mierīgs salīdzinājumā ar piekrasti. Ja Lonely Planet raksta, ka karstās dienās tur var labi patverties no svelmes, tad par to pasmejamies, jo ir mežonīgi karsts. Tomēr tur var lieliski patverties no atpūtniekiem. Viņus tikai atved grupās uz muzejiem, bet pa Cetinjes ielām viņi nestaigā.
Aizstaigājam līdz vecajam kara ceļam uz Kotoru, bet vietējie mūs atrunā tur mēģināt stopēt, jo pārsvarā neviens pa to vairāk nebraucot. Mums arī nav īpaša entuziasma mēģināt, jo ir tik karsts. Domājam doties atpakaļ uz Budvu un mēģināt no turienes nokļūt uz Kotoru. Atceļā uz centru mūs gandrīz ar varu ievelk mikriņā uz Budvu. Tur mikriņi izskatās diezgan privāti un brauc, kad salasa pilnu mikriņu. Mūsējā vēl bagāžas daļā aizmugurē iespiež ratus ar zīdaini, pusaugu puiku un vecenīti.
Braucot lejā no kalna uz piekrasti, konstatējam, ka tomēr Lonely Planet bijusi taisnība par to patveršanos no svelmes. Lejā ir par kādiem 10 grādiem karstāks, vismaz +40. Kad tiekam līdz pagriezienam uz savu nometni, esam izmirkušas slapjas. Nolemjam šodien nekur vairāk nebraukt, bet iet mirkt aukstajā jūrā.
Vakarā ap kalniem sāk mākties biedējoši mākoņi un zibsnīt zibeņi. Meklējam, ko pārklāt mūsu teltij, atrodam kaut kādu vaskadrānu un pastumjam telti zem vīnogulājiem. Gulēt vēl negribas (un ja nu nāksies glābt mantas), tāpēc sameklējam divus krēslus, atkorķējam vienu vīna pudeli un vērojam zibeņošanu kalnos. Aizrunājamies tā, ka nepamanām, ka pudele jau izdzerta un negaiss arī aizgājis garām.
Vienpadsmitā diena: Budva - viadukts kaut kur Horvātijā
Agri no rīta pametam Budvu. Ārā izkļūšana sagādā problēmas, jo pilsēta izpletusies garā šaurā joslā gar piekrasti. Palielu gabalu ejam ar kājām. Kāds vīrietis mūs aizved līdz benzīntankam, kur, kamēr draudzene pērk ūdeni, nostopēju kādu krievu valodas tulku, kas tagad aktīvi darbojas nekustamo īpašumu biznesā - darba viņam netrūkst, krievi tur pērk īpašumus uz nebēdu. Forši, ka varam sarunāties krieviski. Sākas spēcīgs lietus. Redzam kalnos veco Cetinjes ceļu - braukšana tur izskatās ekstrēma, bet jābūt arī ļoti skaisti.
Iebraucot Kotorā, paveras burvīgs skats. Pilsēta izvietojusies ļoti skaistā vietā - Dienvideiropas lielākajā fjordā. Krievu tulks uzaicina iedzert kafiju Kotoras vecpilsētā. Lietus ir nedauz pierimis. Sēžam zem saulessarga un malkojam espresso. Tulks pasūta mums arī pa tortes gabalam, kā arī uzaicina pie sevis oktobrī, kad neesot tik karsts, peldēties joprojām varot, bet tūristu neesot. Iedod 3 telefona numurus, e-pasta adresi un vēl uzraksta savu tēvavārdu krieviski - Meslovarič.
Kotorā veicam ātrus pārskrējienus no vienas baznīcas uz otru. Ārā spēcīgi nogrand pērkons, kas šaurajām baltajām vecpilsētiņas ieliņām piešķir papildus romatismu. Gribam kādā kioskiņā apskatīt pastkartes, bet neko neredzam, jo esot pazudusi elektrība. Kotorā sastopam pirmos japāņu tūristus.
Stopēt sākam pie kāda veikaliņa nedaudz ārpus centra, kur var piebraukt ar mašīnu. Sastopam mūsu pirmo šī ceļojuma šoferīti-sievieti. Viņa ir amerikāniete, kuras vīrs ir no šejienes, un viņiem šeit pieder māja.
No Kotoras visātrāk ir pārbraukt fjordu ar pārcēlāju, bet mēs ne mirkli nenožēlojām papildu laiku un km, ko veltījām, apbraucot fjordam apkārt.
No Herceg Novi līdz robežai mūs aizvizināja takstists, ko sākumā cītīgi centāmies atšūt. Bet viņš nemaz negribēja no mums prasīt naudu - viņam bija jābrauc uz Horvātijas robežu sagaidīt klientu.
No robežas līdz Dubrovniekiem braucām ar beļģi, kuram ir dzīvoklis Melnkalnē un dēls, kas mācās Dubrovnikos.
Nolēmām, ka Dubrovnikus gan jau apciemosim un no augšas izskatās varen smuki, bet labāk tomēr dosimies tālāk, lai varētu līdz vakaram tikt līdz Splitai.
Līdz mazajam gabaliņam Bosnijas un Hercegovinas, ko sanāk šķērsot pa ceļam, braucām ar diviem Eirovīzijas faniem, kas vairāk izskatījās pēc jaunajiem ar ķēdi un notūningotu mašīnu. Uzzinot, ka esam no Latvijas, viņi sāka dziedāt we are the winners of Eurovision..., bet mēs viņus apklusinājām. Hari Mata Hari dziesma Lejla tūningotajā mašīnā gan izklausījās ļoti labi. Pēc šī ceļojuma es vairāk nebūšu tik skeptiska par Balkānu mafiju Eirovīzijā.
Plāns līdz tumsai nokļūt līdz Splitai gan izgāzās un beigās nakšņojām olīvu (tā vismaz izskatījās) birzī starp trīs šosejām.
Divpadsmitā diena: viadukts - Zagreba
Starp skaļajām šosejām miegs īsti labi nenāk, un ar pirmo gaismu dodamies tālāk. Gar Horvātijas piekrasti stopējas lēni - no rīta nav pārāk daudz mašīnu un tās pašas līdz ūkai piekrautas ar atpūtniekiem un viņu mantību. Atpūtnieki ar tukšākām mašīnām parasti brauc uz tuvējo pilsētiņu iepirkties.
Ir īsta sieviešu diena - sākumā zviedru-horvātu māte un meita aizved mūs līdz Makarskai, kur abas brauc iepirkties. Tālāk no Makarskas līdz Splitai braucam ar dāmu, kas pati kādreiz daudz stopējusi gar Horvātijas krastu.
Splitā uztaisām nelielu apskati un drīz izbesāmies - tik šausmīgi daudz tūristu! Samaksājam par ieeju Jupitera templī, kas izrādās mazs būcenis, kur īsti nav ko redzēt, izņemot dīvainus Jāņus Kristītājus - vienu uz kristāmās baļļas blakus kaut kādam horvātu karalim un otru telpas galā modernā Meštroviča izpildījumā. Templis tagad ir Jāņa Kristītava.
Aizbraucam ar autobusu līdz senajai Salonai, bet karstums un augstās ieejas maksas stipri mazina mūsu interesi.
Grūti saprast kā no šejienes tikt laukā, jo ir jaunais un vecais ceļš. Mēģinām stopēt abos ceļa virzienos ar zīmi Zagreb. Beigās paņemam autobusu. Viena apzinīga pasažiere cenšās mūs nosūdzēt šoferim, un nākamajā pieturā nākas izkāpt. Tiekam pie uzbrauktuves uz šoseju un es, kamēr ir sarkanais, skrienu pāri ceļam veldzēties zāliena laistītājos.
Mūs paņem puisis, kas sola aizvest līdz maksāšanas punktiem pie ātrgaitas šosejas uz Zagrebu. Braucot uz turieni, viņš pabrauc garām tai pašai vietai pie Salonas, kur pirmīt centāmies stopēt. Es viņa mašīnā neveiksmīgi atstāju ceļu atlantu.
Ļoti drīz mūs paņem vīrietis ar lielisku mašīnu ar kondicionieri (tam tobrīd jau tikai piešķirta pirmā vieta mūsu topā kas ir lieliska mašīna). Izrādījās, ka viņš ir galvenais inženieris, kas ir atbildīgs par šo ātrgaitas šoseju būvi Horvātijā. No visas sirds slavējām jauno ceļu.
Viņš mūs atstāja atpūtas zonā pie benzīntanka. Drīz mūs paņēma cits onka ar lielisku mašīnu. Viņš mūs atstāja citā benzīntankā. Pēdējais, kas mūs aizveda līdz Zagrebas centram, bija viens no šarmantākajiem vīriešiem, ko esmu jebkad satikusi. Gados ap 50-60, ar izcilu humora sajūtu, izbijis stopotājs (viņš smējās, ka, kad pats sācis braukt, principa pēc ņēmis tikai puišus, lai atriebtos visām meitenēm, kuras paņemtas viņa vietā, bet tagad jau esot pietiekami atmaksājis un ņemot pēc noskaņojuma), gudrs, bagāts, pieredzējis, ar interesantiem draugiem, romantiķis un mīlētājs ar lielu pieredzi. Likās, ka viņam ir bijušas visu tautību mīļotās, un par katru viņam bija interesanti secinājumi. Savas nelielās pieredzes robežās viņa novērojumiem pilnīgi piekrītu.
Ceļš līdz Zagrebai pagāja nemanot un man bija ļoti žēl šķirties un viņu pazaudēt, zinot, ka visticamāk nekad vairs nesatiksimies.
Nakšņojām pie burvīgas meitenes - Tanjas. Zane palika dzīvoklī, bet es vēl gāju pastaigāt pa Zagrebas centru.
Man ļoti patika Zagreba - pilsēta, kas nav man par lielu. Nopirku kārtējo bureku un devos pastaigā pa Tkalčičeva ieliņu. Mazas kafejnīcas, āra nojumes, cilvēku čalas, velosipēdi, laternas, zaļa zālīte visapkārt, nosūbējuši soliņi, satrunējuši logu rāmji, puķupodi... pilnīgi nekas šeit neliekas māksloti izskaistināts un tieši tāpēc ir tik pasakaini skaists. Pa notrunējušām kāpnēm starp divām mājām uzkāpju kalnā. No tā paveras burvīgs skats uz naksnīgo Zagrebu.
Pa ceļam uz Tanjas dzīvokli nopērku vīnogas. Viņa mums uzsilda tradicionālos horvātu vareņikus pildītus ar melnajām plūmēm. Uz tiem liekam skābo krējumu un kaisām kanēli. Pēc tam nomazgājam vīnogas un sagriežam atlikušo arbūzu un pārceļamies uz balkonu. Dzīvoklis ir kādā padsmitajā stāvā ar skaistu skatu uz pilsētu. Saceļam kājas uz margām, spļaujam zemē vīnogu kauliņus un apspriežam tēmu, par kuru meitenes jebkurā pasaules malā vienmēr sapratīsies. Puišus.
Trīspadsmitā diena: Zagreba - Budapešta
Tanjai agri jāiet uz darbu un mēs ceļamies reizē ar viņu. Viņa mums izstāsta, kā aizkļūt līdz labai stopēšanas vietai. Vienmēr ir pagrūti izkļūt no lielākas pilsētas, bet beigās sanāk labi. Dabūjam mašīnu, kas brauc gandrīz līdz pašai robežai.
Robežu pārbraucam ar kādu horvātu, izbijušu veterinārārstu, kura bizness šobrīd ir dzīvnieku farmācijas produktu izplatīšana. Pirmajā lielākajā pilsētā Ungārijā viņam jāsatiek kāds serbu draugs-partneris. Viņš cenšas sarunāt, ka viņš mūs aizved līdz Budapeštai, jo pēc tikšanās viņam tur jābrauc. Bet izrādās, ka serbam ir sarkans sporta vāģis ar divām pasažieru vietām. Horvāts viņu velk uz zoba par pusmūža plejboja krīzi.
Viņš izsaka vēl kādu ģeniālu frāzi - tas ir pārsteidzoši, cik lieliski mēs ar serbiem saprotamies, bet tad vienu jauku dienu viņi sadomā mūs iekarot. Par ungāriem viņš sakā tā - ar ungāriem ir baigi grūti saprasties, šķiet, ka pēc tam, kad viņi iemācās savu dzimto valodu, smadzeņu resursi ir izsmelti.
Džeka humoram vajag piešauties. Viņš vispār ir nedaudz uzvilcies, jo ir izrauts no citiem darbiem. Ar serbu bija jātiekas viņa padotajai, bet viņa pa ceļam bez nekāda acīmredzama iemesla nobraukusi no brauktuves un saskrāpējusi mašīnu.
Līdz Budapeštai braucam ar diviem ungāru biznesmeņiem, kas nepārtraukti vārās vai nu savā starpā, vai katrs pa savu bluetooth. Mēs minam, varbūt ungāriski jārunā divreiz ilgāk, lai pateiktu vienu domu.
Nokļuvušas Budapeštas lidostā, tualetes izlietnē nomazgājam kājas, kas no ceļa putekļiem kļuvušas gandrīz melnas, un iekārtojamies ērti uz nakšņošanu.
Četrpadsmitā diena: Budapešta - mājas
Lidmašīna ir agri - 6os ar minūtēm. Ap četriem sāku ar miegainām acīm skatīties Departures ekrānā, bet mūsu lidojumu tur neredzu. Sāku uztraukties, vai kaut ko neesmu sajaukusi. Pēc laika tas parādās. Izrādās, ka uz Varšavu ir tas pats lidojums, kas uz Stokholmu: lidmašīna aizlido līdz Varšavai, izsēdina Varšavas pasažierus, uzņem dažus jaunus un lido tālāk uz Stokholmu. Normāls autobuss.
Pie reģistrācijas satiekam pirmo sakarīgo ungāru, kas normāli runā angliski. Viņš ir programmētājs un brauc uz Varšavu strādāt.
Lidmašīnā mani visu laiku nepamet sajūta, ka blakus sēž kaut kāda slavenība, bet tā arī neatminu, kas.
Varšavai cauri tiekam bez lieliem starpgadījumiem, stopēšana arī sokas labi līdz pat Suvalkiem. Tur mums aptur lietuvietis ar smalku Chrysler. Tik jau jauna un skaista mašīna, ka baidāmies kaut ko nosmērēt. Leitis nepārtraukti pa mobilo lietuviski, poliski un krieviski tirgo čerešņu. Viņš piedāvā mūs aizvest uz kaut kādu Šauļu krustojumu, no kura būs ļoti ātri aizstopēt uz Rīgu. Kartes mums nav un nevaram īsti pārbaudīt.
Bet pirms tam viņam esot jāsastop kaut kāds draugs, kas no Kaļiņingradas vedot kaut kādu dāvanu. Vai nu viņš to neteica, vai kaut kā palaidām garām, bet vēlāk izrādījās, ka viņam tas draugs jāsatiek uz Kaļiņingradas robežas...
Sanāca interesanta ekskursija 200 km/h pa vecajiem prūšu ceļiem. Kādā kafejnīcā diezgan rupji viņu pametām, un tas bija vienīgais brīdis visa ceļojuma laikā, kad bija riktīgi neomulīgi.
Par spīti leiša sliktajām prognozēm, ātri nostopējam kaļiņingradiešu fūri un pie krievu onkas sajutāmies atkal drošībā. Jau pirms tam draudzene bija sazvanījusi vecākus, lai brauc mums pakaļ - piedzīvojumu esot gana un vēl vienu nakti laukā gulēt viņa negribot. Līdz Šauļiem tiekam ātri, kamēr gaidām draudzenes vecākus, dzeram Švīturi un graužam načo čipsus.
Pusi mājupceļa nogulēju un pamodos, kad jau iebraucām dzimtajā pilsētā.
